RSS Feed
Beidzot tas ir noticis - pirmo latviešu freestyle slēpotāju filmu ir iespējams noskatīties arī šeit, internetā. Pēc 4 izrādēm kino Suns un 600 kino apmeklētāju laimīgajām sejām, šo filmu varēs noskatīties ikviens cilvēks pasaulē un redzēt, kā ziemu un slēpošanu saprotam mēs šajā skaistajā un savādajā zemē. Vairāk par filmas tapšanu un aizkulisēm lasi šeit:
Izsalkums, nogurums, negulētas naktis, slapjas drēbes, sals, nejūtīgi pirksti, zilumi, besis... tā īsumā varētu raksturot lielu daļu no tā, kā tapa šī filma, bet tomēr tam visam pa vidu bija fantastiski brīži ar draugiem - brīži, kad viss izdevās. Katrs kadrs ir garšs process un cīņa, kas rezultējas ar prieku un gandarījumu - tādu, ko uzreiz pat nejūt, bet pēc tam skatoties gala rezultātu, saprotu, ka tas tomēr bija tā vērts. Atzīšos - es biju diezgan skeptisks par šo projektu un laiku, kas tam ir jāatvēl - prioritātes bija citādas, bet tomēr sapratu, ka tas ir un būs kaut kas unikāls un Latvijai nepieciešams.
Parnu, Igaunija filmējot
Man nemaz nebija tāda doma, ka visu, ko katru ziemu darām varētu sākt filmēt tā nopietnāk un likt pa gabaliņam kopā, un veidot filmu. Iziešanu āra un ar kaut kādu kameru vai pat bieži bez tās un adrenalīna meklēšanu, pat neuzskatīju par filmēšanas vērtu - tas bija kaut kas jauns un tajā brīdī gribējās tvert sajūtas. Par filmēšanu nemaz netika domāts, ja kāds atcerējās paņemt rokās kameru, tad tas pat nenozīmēja, ka safilmēto jebkad kāds ieraudzīs. Līdz brīdim, kad Reinis Stabiņš to visu sāka uztvert daudz nopietnāk - varbūt tāpēc, ka viņš ielās jutās visbrīvāk un izslaidot kādu downreilu viņam vairs nešķita tik traki - tad arī sākām filmēt.
Filmējot ielās, sākām saprast, ka tik viegli tas tomēr nebūs. Rīgā nemaz nav tik daudz vietas, kur filmēt, ne vienmēr ir sniegs un Latvijai raksturīgākais ir tas, ka nav to kalnu un pauguru, kur dabūt nepieciešamo ātrumu ieskrējienam. Tam visam klāt nāk arī tas, ka dienas ziemā ir īsas un bez gaismām nekāda filmēšana nesanāk. Reti, kad bija iespēja agri izbraukt, atrast to perfekto spotu un vēl palaimēties ar saulainu laiku, bet filmējām tik un tā. Daudzās vietās pa dienu nemaz filmēt nevar - traucē cilvēkiem, apsargiem, policistiem - jāuzmanās ļoti. Vistrakākie, protams, ir sētnieki, jebgan vienreiz pie Rimi Imantā satikām sētnieku izbijušu fizkultūras skolotāju - sportistu, kurš bija ļoti atsaucīgs un pat palīdzēja mums. Vēlāk gan rimi apsargi mūs aizdzina, bet mēs atgriezāmies naktī.
Lai dabūtu nepieciešamo ātrumu tiek izdomāts viskautkas - trepes, pārvietojamas estakādes, sniega rakšana, gumija banshee bungee, vilkšana aiz auto un retos gadījumos dabiska nogāze. Katrā ziņā piepūlēties sanāk pamatīgi - sniegu rakt vajag daudz, reizēm pat ļoti daudz, bet tas visiem patīk. Grūtāk ir ar gumijas vilkšanu - lai viens čalis ieskrietos un dabūtu nepieciešamo ātrumu un izmēģinātu kādu spotu, ir nepieciešami vismaz 2 vai 3 citi čaļi, kas acis pārgriezuši pa slidīgo sniegu un ledu atvelk gumiju un iedod rokās braucējam, reizēm gumija no rokām izsprūk, reizēm paslīd kāja, bet visbiežāk to visu vajag atkārtot atkal un atkal, jo triks nesanāca, vai kadrs neizdevās.
Kāmēr Reinis nenopirka elektrības ģeneratoru, filmēšana naktīs nebija iespējama. Ģenerators tomēr ir diezgan skaļš, tāpēc pie māju logiem arī nevaram filmēt. Kad tomēr esam pašu spēkiem iegādājušies ekipējumu filmēšanai, tad parādās nākamās problēmas - vajag transportu. Tā bija sāpīga tēma visu gadu - kādu auto sarunājām, kāds saplīsa, reizēm auto iznomājām, bet degvielai metāmies visi - kurš vairāk, kurš mazāk, kuram todien naudas nebija. Kaut kā galus savilkām, bez auto uz Igauniju netiktu un mazs auto arī nederēja.
Nogurums, izsalkums un aukstums bieži darīja savu - neizpalika domstarpības, strīdi, vārdu apmaiņas. Prieks, ka esam to izturējuši. Prieks, ka satikām tik daudz izpalīdzīgus cilvēkus - slēpotājus un snovbordistus. Igaunijā mūs uzņēma un izmitināja Tiimo un Reigo, ar kuriem arī kopā devāmies ielās un pēc tam ballītēs - kas bieži vien pamatīgi traucēja filmēt pēc tam - uz paģirām ne visiem izdodas kaut ko labi izdarīt, njā. Bez draugiem tas būtu krietni grūtāk, ja ne neiespējami.
Dodoties ielās, neviens nezināja kāda izskatīsies filma - liels darbs tika paveikts pa vasaru. Garas naktis montējot un saprotot, ka tik daudz kas trūkst. Bet ziema ir īsa un paspēt visu pirms nokūst sniegs nevarējām un tā kā bijām apņēmušies filmēt tikai Latvijā un tuvākajā apkārtnē (Igaunijā), tad nācās iztikt ar to, kas ir. Gaidot filmu, reizēm atcerējos to visu piedzīvoto un iedomājos, kā tas izskatīsies filmā, bet filmā tās manas emocijas nevar ietvert - varbūt vēl ne. Safilmējām tik daudz, bet izšķirties par to, ko iekļaut filmā nemaz nav tik viegli.
Gribu pateikt paldies čaļiem par lielisko kompāniju un laiku, ko pavadījām kopā to visu darot - personīgi paldies Reinim Stabiņam, bez kura šī filma būtu grūti iedomājama. Paldies arī tiem, kas nebija redzami filmā katrā otrajā kadrā - draudzenēm, kas gaidīja mājās, kas sasmērēja sviestmaizes un ielēja termosā karstu tēju. Paldies sponsoriem no K2, Marker un SPY par slēpēm, stiprinājumiem un brilēm - mums šīs lietas nebija jāpērk, tāpēc naudu varējām tērēt filmēšanas ekipējumam, degvielai un snikeriem. Paldies visiem, kas ticēja, ka mēs saujiņa ar Latvijas slēpotājiem spēsim parādīt sevi pasaulei un nebaidīties no atsauksmēm, un nekaunēties par kalniem nebagāto valsti.
Skaistu ziemu novēlot, Kārlis Lūsis!
Gribu pateikt paldies čaļiem par lielisko kompāniju un laiku, ko pavadījām kopā to visu darot - personīgi paldies Reinim Stabiņam, bez kura šī filma būtu grūti iedomājama. Paldies arī tiem, kas nebija redzami filmā katrā otrajā kadrā - draudzenēm, kas gaidīja mājās, kas sasmērēja sviestmaizes un ielēja termosā karstu tēju. Paldies sponsoriem no K2, Marker un SPY par slēpēm, stiprinājumiem un brilēm - mums šīs lietas nebija jāpērk, tāpēc naudu varējām tērēt filmēšanas ekipējumam, degvielai un snikeriem. Paldies visiem, kas ticēja, ka mēs saujiņa ar Latvijas slēpotājiem spēsim parādīt sevi pasaulei un nebaidīties no atsauksmēm, un nekaunēties par kalniem nebagāto valsti.
Skaistu ziemu novēlot, Kārlis Lūsis!
